Apdrošināšanas vēsture

Apdrošināšanas vēsture

Mūsdienās apdrošināšana un apdrošināšanas kompānijas ir pat ļoti svarīga sastāvdaļa no mūsu dzīves. Mums ir iespēja apdrošināt sev piederošo īpašumu, pakalpojumus vai savu dzīvību, lai izvairītos no lieliem zaudējumiem zādzību vai nelaimes gadījumos. Apdrošināšanas kompāniju vienīgais uzdevums nav izmaksāt kompensācijas, kad kaut kas ir noticis ar apdrošināto objektu. Šīs kompānijas visiem apdrošināšanas līgumiem ir noteikušas prasības, kas jāievēro, lai līguma saistības būtu spēkā. Ja apdrošināšanas kompānijas nebūtu norādījušas šādas prasības, tad kompensāciju izmaksa, visticamāk, tiktu izmantota ļaunprātīgi – speciāli radot bojājumus apdrošinātājiem objektiem, aizbildinoties ar nelaimes gadījumu. Apdrošināšanai ir sava vēsture, jo tās principi pastāvējuši jau pirms vairākiem gadsimtiem.

Riska iespēja jau pastāvējusi jau kopš cilvēces pirmsākumiem. Cilvēki ir apzinājušies risku pirmatnējās kopienās, ejot medībās pa vairākiem cilvēkiem, nevis pa vienam, vai arī ceļā sūtot vairākas kuģu karavānas, lai nebūtu tik liels risks pazaudēt visu kravu reizē. Pati pirmā drošības polise bija rakstīta valdnieka Hammurapi likumu kodeksā. Šie likumi pēc būtības bija diezgan nežēlīgi, bet viens no to pantiem apgalvoja: parādniekam nav jāatmaksā savs parāds, ja to nav iespējams izdarīt nelaimes gadījuma (dabas katastrofa, nāve u.c.) dēļ. Viduslaikos apdrošināšanas principi bija vērojami ģilžu darbībā. Amatnieki bērnībā mācījās pie profesionāla amatnieka ar nelielu algu vai pat bez samaksas par darbu. Kad viņi paši bija kļuvuši par amatniekiem ar savu darbnīcu, tad viņiem vajadzēja maksāt nodevas savai amatnieku ģildei. Ja darbnīca, dabas katastrofas dēļ tika iznīcināta vai arī tā tika apzagta, tad darbnīca un tās darbība tika atjaunota par ģildes naudu. Ja amata meistars nomira, tad ģilde ar saviem līdzekļiem palīdzēja viņa atraitnei un bērniem. Jaunajos laikos apdrošināšana tika izmantota jaunu zemju atklāšanā. Dažādi investori bija gatavi ieguldīt naudu pat vairākās kuģu ekspedīcijās, apdrošinot tās ar visu nepieciešamo, lai rezultātā no jaunatklātajām zemēm saņemtu atrastos labumus. 1654. gadā franču matemātiķis precīzi noformulēja un aprakstīja trijstūrmatricu, ko mūsdienās pazīstam kā Paskāla trijstūri. Šis matemātikas princips vēl šodien tiek izmantots, lai aprēķinātu apdrošināšanas likmes.

Apdrošināšanas kompāniju uzplaukums Eiropā bija vērojams pēc industriālās revolūcijas. Savukārt kolonijās tas notika daudz vēlāk, jo kolonistu dzīve bija krietni vien grūtāka. Lai apdrošināšanas nozare nostiprinātos Amerikā, bija vajadzīgi vairāk kā 100 gadi. Kas tas notika, tad apdrošināšanas principi un likumi abās okeāna pusēs sāka attīstīties vienlīdzīgi.